tomēr vēl aizdomājos.

tas onkulis liek domāt.
sēžu. dzeru ūdeni. jo ikdienā to lietoju ļoti maz, zinu,ka neveselīgi tā, tāpēc cenšos piespiesties un izdzert tās pāris glāzes.
mēs katru dienu ļoti labi apzinamies savu cilvēcību, cilvēciskumu - zinām, ka sastāvam no 60% ūdens, tāpēc svarīgi dienā izdzert 2 l, esam skolās iemācījušies maslova vajadzību piramīdu un zinām, ka graudaugiem jābūt 40% no mūsu maltītes, zinām, ka ir vajadzība izpausties, zinām,ka ir jāpabeidz vidusskola, lai pakāptos augstāk, bet kāpēc tik sasodīti bieži aizmirstam par to, ka esam daļa no sabiedrības un sabiedrība ir daļa no mums.
mēs paši veidojam vidi sev apkārt. mēs dzīvojam sociālā neizbēgamā simbiozē. ja mēs to visu apzināmies, kāpēc tik bieži neievērojam? kāpēc ēdam maķītī, kāpēc produktīvas dienas vietā gulšņājam pie tv, kāpēc novēršam skatienus pie origo pārbrauktuves vai skrienam ko kājas nes cauri tunelim? tā taču arī ir sabiedrība. tātad arī daļa no Tevis, manis un Tava drauga vai kaimiņa. tā ir arī Tava roka, kas sniedzas pretīm.
man palika mazliet kauns.