svelme

Tādās dienās kā šī, kad liekas, ka tūliņ tūliņ, pēdas sakusīs līdz ar mīksto asfaltu, kad pilsētu ieņem neredzama svelmes migla, kas absorbē katru skaņu, novedot to līdz tādai klusuma ekstāzei, ka sāk likties dzirdam pat katra sīkākā automašīnu nopūta. kad ievilkt gaisu ar pilnu krūti ļauj vien biroja kondicionieris vai piena produktu ledusskapju zona lielveikalā.
visi gaida. pusdienlaiku. aukstu kolu. dienas beigas.
bet visvairāk gaida lietus šalti. negaisu. dārdus ausīs un zibeņu apžilbinātas acis, izgaismotas sejas un šķobīgās grimases. lietu. pāri visam.
slapjas drēbes, zem kājām plakšķ un žļurkst. mati pil. skropstu tuša iztecējusi. bet acis smaida. citi skrien, slēpjas zem nojumēm, piebūvēm. citi lēnā solī, graciozi lec pāri peļķēm ar košajiem plastmasas maisiņiem un krāsainiem lietussargiem virs galvas. es arī. tas ir mans negaiss. manas slapjās drēbes, karstā duša, aromātiskā tēja un labā grāmata un harmonisks haoss aiz loga, kuru visi tik ļoti gaida, bīstas un bēg, bet beigās pasaka paldies. atkal ELPOJU!

skaidras debesis gaidot, Wī.